Es esmu sapratusi, ko gribu atrast savā dzīvē- to pēc kā sniedzos. Tas ir kaut kas netverams un ļoti trausls, bet tai pat laikā kaut kas ļoti spēcīgs.. Tā ir kaisle.. Ir cilvēki, kas tiecas pēc miera, klusuma un visnotaļ savrupas dzīves, bet man, tas gluži vienkārši neder. Es gribu un man vajag, tās ir manas prioritātes kā jau jebkuram normālam egoistam. Es gribu izjust caur sevi to neprātu, to skaisto neprātu, kad tu esi kā bez prāta vien skatoties viens otram acīs.. Vismīļākā smarža ir viņa ķermeņa maigā un saldā smarža, vismīļākā garša ir viņa lūpas un visskaistākais uz ko skatīties ir viņa acis. Man vajag ko tādu- īstu un patiesu, bet tai pat brīdī kaut ko tik ļoti netīru. Es gribu, lai katru dienu manī iekšā ir karš pašai ar sevi, lai es mokos līdz tieku līdz tam, kas ir mans. Mēs viens otram nepiederam, nē tādu saišu mums nav, bet mēs vienkārši zinam, ka nevaram viens bez otra. Lai arī kas nenotiktu mēs vienmēr zināsim, ka uz šīs pasaules ir vēl viena tāda pati izvirtusi dvēsele kā tava, tik pat alkstoša un baudu vēloša, tikpat brīva un tomēr jau sasaistīta.. Es gribu tik kaislīgi kā Havjērs ar Mariju Elēnu /Vikijā Kristīnā Barselonā/, es gribu tk dzīvi kā Havjērs un Keitija /Netīrajas dejās 2/, es gribu tik patiesi kā Alija un Noa /The Notebook/ , es gribu.. es gribu, gribu un man būs!
Vai jums cilvēki, nekad nav sagribējies piedrāzt visu un visus un ļauties dzīves kaislībām, itin visam ko tā tev sniedz, satiec jaunus cilvēkus un tev rodas iespēja doties ceļojumā?- Dodies! Pievilcīgs spānis ar valdzinošām tumšām acīm aicina tevi karstā flamenko? - Dejo! Seksīgs argentīnietis ar ogļu menliem matiem parauj tevi līdzi tango?- Dejo! Tu uz ielas sastopi sasodīt simpātisku vīrieti un gluži vienkārši gribi viņu un viņš tevi? - Mīlējies! Neko nenožēlojiet, neko! Ir jādara viss ko mēs gribam un ko dzīve sniedz, nevajag uzlikt sev nekādas bremzes, tās mums tāopat ir pārāk daudz. Dzīvojiet taču vienreiz, jo kad tad vēl jūs dzīvosiet? Kam jūs taupat sevi, savas izjūtas un sapņus? Kam labākam, saulainajai rītdienai? Un ja nu tā nekad nepienāks? Ko tad ? Būsiet visu dzīvi palaids vējā.. Velciet katru dienu savas labākās kleitas meitenes, lietojiet mīļākās smaržas un krāsojiet sarkanākas lūpas kā nekad agrāk, visus augstos papēžus , visus spilgtos aksesuārus, visu visu , ko sirds vēlas. Esiet dzīvi, elpojiet dzīvi , izjūtiet tās stipro un svaigo smaržu, jo viņai tāda ir, ja sakat, ka nē, tad vēl neesat dzīvojuši ! Un smaidiet, pats galvenais smaidiet, jo smaids izglābs pasaul!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Esmu tīk priecīga par gaidāmo vasaru, gribu ieslīgt nebeidzamās ballītēs un aizvadīt savas vasaras naktis vieglā reibumā...āā kā es gribu, jo jūtu, kam mani gaida kaut kas liels, beidzot..
Dažkārt paliek tik labi, kad atver logu nakts vidū. Istaba piepildās ar dzestru gaisu un paliek patīkami vēsi, tad tikai atliek ievilkt dziļi elpu un aizvērt acis. Vai nav dīvaini, mēs visi piedzimstam un mums parādās pirmās ambīcijas, pirmās alkas un pirmās domas, tās var būt aprobežojas ar to vai mēs gribam ēst vai gulēt, bet tomēr. Mēs augam un ar katru gadu mēs jau esam palikuši ambiciozāki, mums vajag vairāk, mēs gribam vairāk- vairāk nekā jau ir-. Un tagad mēs esam daži nupat jau pāri pilngadības strīpai, citi vēl pacietīgi gaidām savu kārtu, bet jo tuvāk tas viss nāk, jo vairāk es sāku domāt.. Domāt par to vai esmu apmierināta ar savām ambīcijām un savu paveikto līdz šim dzīvē.. Un vai es patiešām esmu? Es nezinu.. It kā jau jā, mana dzīve ir piepildīta ar prieku un laimi, man ir fantastiska ģimene, lieliski draugi , es daru ko gribu, eju, kur gribu, izklaidējos kā gribu, un tā vēl jo projām.. Bet skatoties spogulī aiz sava pašapmierinātā smaida es skaidri redzu, ka visa man tomēr nav. Man trūkst kaut kā ļoti nozīmīga.. Skatoties uz citiem man apkārt es sāku sajusties samērā tukša.. Es tik ļoti sevī nīstu naivumu.. nu kāpēc es nevaru no viņa tikt vaļā tik pat viegli kā nodzēst cigareti, izdzert ūdens glāzi vai aiztaisīt aizkarus? Nē, tas naivums man velkas līdzi visur un bez apstājas. Tas notiek jau miljono reizi pēc kārta, bet es tik un tā vienmēr saku nē, nē vairāk tā nebūs, viss jau ir izrunāts, man jau nemelos. Jā protams.. nemelos, kā tad. Žēl vienīgais, ka to dara kāds, kam tu centies uzticēties pilnībā, kāds, kurš tev no tiesas rūp un par kuru tev ir svarīgs itin viss. Nav man daudz tādu cilvēku, bet daži tomēr ir un tad nu tos es no visas sirds mīlu un sargāju.. Bet man paliek pašai no sevis nedaudz pretīgi, es sev atkal liekos tik ļoti vāja un stulba.. visu laiku sūdzos un pukstu. Vājprāts, nu kas ar mani ir?!
Es meloju gan tev, gan sev, gan visiem , vai arī es saku taisnību un nevaru to pati aptvert? Un kas man ir ar liktenīgās sieviete sindromu? Normāla putra galvā, kā parasti..
//I wish nothing but the best for you too. Don’t forget me, I beg, I remembered you said: “Sometimes it lasts in love but sometimes it hurts instead” //
