Viss notiek pa īstam.

Šobrīd pulkstens rāda 2:35 naktī un šī ir pēdējā nakts pirms jaunā gada. Tieši šobrīd es sāku pārcilāt visus 2011 gada notikumus. Gads bija ļoti spilgts.. Tajā es daudz ceļoju, raudāju, smējos, kļūdījos un mācījos.
Es satiku ļoti daudz jaunu cilvēku un pavadīju neskaitāmi daudz trakas naktis, kuras manā sirdī paliks uz mūižiem. Man bija ārkārtīgi daudz atklātu sarunu, kas man palīdzēja tikt galā pašai ar sevi.
Es iemācijos nebūt naivai un vismaz kaut nedaudz savu labumu un intereses nostādīt kā prioritāti.
Es šogad palaidu vaļā cilvēkus, es tiem ļāvu iet savu ceļu un pārrāvu tos tīklus, ko mana sirds bija novilkusi līdz tiem. Es saīsināju šīs saites, jo protams, ka nekad nespēšu pārstāt mīlēt savus draugus, bet līdz saprāta robežām.
Ak jā, es beidzot sevī iestrādāju robežas, tādas, kuras man palīdz kļūt labākai un sevi attīstīt.
Šis gads man saistās ar vienu lielu piedzīvojumu.. Pirmās nedēļas aizsākās Ēģiptē, kurā iepzinu fantastiskus cilvēkus ar savādākām vērtībām un dzīves uztveri. Spānija palīdzēja atkal atrast degsmi un mīlestību pret dzīvi. Tenerife iemācija sadzīvot ar saviem mīļajiem un mēģināt tos izprast, kā arī palīdzēja tikt visam kam pāri. Itālija iedeva iedvesmu un krāsas ikdienai.

Šajā gadā beidzot tika pielikts punkts daudzām lietām, jebšu problēmām, kas ļoti traucēja dzīvot un turēja mani nepzinātā stresā, kas neļāva normāli eksistēt..
Es šajos Ziemassvētkos beidzot sapratu to kopības prieku un ieguvu to laimību no tā, ka esmu ar saviem mīļajiem.

Es iemācijos strādāt un izpratu šī vārda nozīmi, iemācijos pielikt pūles, lai tiktu pie labākiem rezultātiem.
Kopumā šis gads ir bijis gana dramatisks (bet par negatīvo negribu rakstīt, jo kā saka - kas tevi nepiebeidz tikai  padara stiprāku), bet pa lielam pamācoš un veiksmīgs.

Es ceru un ticu, ka mana dzīve ies tikai uz augšu un, ka 2012 gads man nesīs ko tādu, par ko pat neesmu sapņojusi.
Jo es ticu un man izdosies.

Priecīgu un laimes pilnu arī jums 2012 gadu. Es novēlu jums no jauna atrast sevi un sajust laimi, kas ir tepat līdzās :) Galvenais daudz veiksmes, jo tās nekad nevar būt par daudz !

Man patīk Mielavs un šī dziesma ir lieliska.!

Mana mīļākā šī gada frāze - ''The thing about new beginnings, is that they require something else to end''.

L'Amour Fou

Vasara nu jau ir pagājusi, ir sācies mans mīļākais gadalaiks- rudens. Lapas pamazām maina krāsu un kastaņi ar zīlēm mētājas parkos uz ietvēm, ārā ir dzestrs un svaigs gaiss, patīkams, nudien!
                  Mana vasara pagāja patiešām jauki, piedzīvoju daudz un uz pusi no tā es pat nebūtu cerējusi nekad, bet man patika. Ļoti daudz fantastisku atmiņu un prieka,smieklu pilnu brīžu, iespējams par šo un to varēšu saviem bērniem stāstīt, no sērijas- redziet kāda mamma bija traka jaunībā.
                  Bet man pat negribas runāt par vasaru, bet tieši par tagadni, par šo brīnišķīgo rudeni.
        Pēdējā laikā mani ir apmeklējis tikai un vienīgi prieks un laime, pu pu pu, lai tā tas arī paliek. Bet es laikam esmu no tā tipa cilvēkiem, kam patīk tās nenielās skumjas sevī, tāda maza adatiņa iekšā, kura ik pa laikam liek par sevi manīt, ai kā man patīk. Šodien patiešām gribas pudeli baltvīna, x un sarunas, ak kā man tā gribētos.. Sarunas, tas ir tas, kas man tik ļoti pietrūkst, drāmas ir bijis pietiekami, at liku likām, bet es no tā esmu pagurusi , man gribas tīri cilvēcīgas, skaistas sarunas- par dzīvi, par suņiem, par mūziku, par filmām, par gleznām, par grāmatām, par visu.. Man gribas un man vajag, punkts. Man patīk greipfrūti, jo viņi ir rūgti, man patīk asaras, jo viņas liek justies dzīvai, man patīk skumjas filmas, jo viņas liek domāt, man patīk.
                         Es te ik pa laikam domāju, kas gan ir tas, kas dzīvē nosaka cilvēkiem, kas būs laimīgs, kas iejutīsies Kristus lomā un nesīs upri par visiem un, kas būs no tiesas laimīgs.. Vai tikai tie neesam mēs paši, kas nosakam sev šīs robežas un pēcāk vainojam sabiedrību par savām neveiksmēm un neizdarībām.. nu jā, tā jau ir vieglāk, vieglāk elpot, vieglāk dzīvot un vispār vienkārši vieglāk..
                     Cik jauki ir tad, ja kāds ar savu smaidu spēj tevi uznest pašos augstumos, jā, tieši ar parastu smaidu.. Lai gan nē, tas nav parasts smaids, tas ir smaids no sirds un man ir patiess prieks, ka šobrīd man ir tāds, man ir tas kāds, kas sniedz smaidu, tas ir tik jauki :)

                Vispār, cilvēki mīļie, melanholija ir tik skaista, tas ir tik sasodīt skaisti būt pārlieku jūtīgam un cilvēcīgam, tas ir brīnumaini..

Tengo una pasión

Es esmu sapratusi, ko gribu atrast savā dzīvē- to pēc kā sniedzos. Tas ir kaut kas netverams un ļoti trausls, bet tai pat laikā kaut kas ļoti spēcīgs.. Tā ir kaisle.. Ir cilvēki, kas tiecas pēc miera, klusuma un visnotaļ savrupas dzīves, bet man, tas gluži vienkārši neder. Es gribu un man vajag, tās ir manas prioritātes kā jau jebkuram normālam egoistam. Es gribu izjust caur sevi to neprātu, to skaisto neprātu, kad tu esi kā bez prāta vien skatoties viens otram acīs.. Vismīļākā smarža ir viņa ķermeņa maigā un saldā smarža, vismīļākā garša ir viņa lūpas un visskaistākais uz ko skatīties ir viņa acis. Man vajag ko tādu- īstu un patiesu, bet tai pat brīdī kaut ko tik ļoti netīru. Es gribu, lai katru dienu manī iekšā ir karš pašai ar sevi, lai es mokos līdz tieku līdz tam, kas ir mans. Mēs viens otram nepiederam, nē tādu saišu mums nav, bet mēs vienkārši zinam, ka nevaram viens bez otra. Lai  arī kas nenotiktu mēs vienmēr zināsim, ka uz šīs pasaules ir vēl viena tāda pati izvirtusi dvēsele kā tava, tik pat alkstoša un baudu vēloša, tikpat brīva un tomēr jau sasaistīta.. Es gribu tik kaislīgi kā Havjērs ar Mariju Elēnu /Vikijā Kristīnā Barselonā/, es gribu tk dzīvi kā Havjērs un Keitija /Netīrajas dejās 2/, es gribu tik patiesi kā Alija un Noa /The Notebook/ , es gribu.. es gribu, gribu un man būs!
Vai jums cilvēki, nekad nav sagribējies piedrāzt visu un visus un ļauties dzīves kaislībām, itin visam ko tā tev sniedz, satiec jaunus cilvēkus un tev rodas iespēja doties ceļojumā?- Dodies! Pievilcīgs spānis ar valdzinošām tumšām acīm aicina tevi karstā flamenko? - Dejo! Seksīgs argentīnietis ar ogļu menliem matiem parauj tevi līdzi tango?- Dejo! Tu uz ielas sastopi sasodīt simpātisku vīrieti un gluži vienkārši gribi viņu un viņš tevi? - Mīlējies! Neko nenožēlojiet, neko! Ir jādara viss ko mēs gribam un ko dzīve sniedz, nevajag uzlikt sev nekādas bremzes, tās mums tāopat ir pārāk daudz. Dzīvojiet taču vienreiz, jo kad tad vēl jūs dzīvosiet? Kam jūs taupat sevi, savas izjūtas un sapņus? Kam labākam, saulainajai rītdienai? Un ja nu tā nekad nepienāks? Ko tad ? Būsiet visu dzīvi palaids vējā.. Velciet katru dienu savas labākās kleitas meitenes, lietojiet mīļākās smaržas un krāsojiet sarkanākas lūpas kā nekad agrāk, visus augstos papēžus , visus spilgtos aksesuārus, visu visu , ko sirds vēlas. Esiet dzīvi, elpojiet dzīvi , izjūtiet tās stipro un svaigo smaržu, jo viņai tāda ir, ja sakat, ka nē, tad vēl neesat dzīvojuši ! Un smaidiet, pats galvenais smaidiet, jo smaids izglābs pasaul!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

You can try, but you know that I will always be a priority for him..

Esmu tīk priecīga par gaidāmo vasaru, gribu ieslīgt nebeidzamās ballītēs  un aizvadīt savas vasaras naktis vieglā reibumā...āā kā es gribu, jo jūtu, kam mani gaida kaut kas liels, beidzot..

Nevermind, I’ll find someone like you.

Dažkārt paliek tik labi, kad atver logu  nakts vidū. Istaba piepildās ar dzestru gaisu un paliek patīkami vēsi, tad tikai atliek ievilkt dziļi elpu un aizvērt acis. Vai nav dīvaini, mēs visi piedzimstam un mums parādās pirmās ambīcijas, pirmās alkas un pirmās domas, tās var būt aprobežojas ar to vai mēs gribam ēst vai gulēt, bet tomēr. Mēs augam un ar katru gadu mēs jau esam palikuši ambiciozāki, mums vajag vairāk, mēs gribam vairāk- vairāk nekā jau ir-. Un tagad mēs esam daži nupat jau pāri pilngadības strīpai, citi vēl pacietīgi gaidām savu kārtu, bet jo tuvāk tas viss nāk, jo vairāk es sāku domāt.. Domāt par to vai esmu apmierināta ar savām ambīcijām un savu paveikto līdz šim dzīvē.. Un vai es patiešām esmu? Es nezinu.. It kā jau jā, mana dzīve ir piepildīta ar prieku un laimi, man ir fantastiska ģimene, lieliski draugi , es daru ko gribu, eju, kur gribu, izklaidējos kā gribu, un tā vēl jo projām.. Bet skatoties spogulī aiz sava pašapmierinātā smaida es skaidri redzu, ka visa man tomēr nav. Man trūkst kaut kā ļoti nozīmīga.. Skatoties uz citiem man apkārt es sāku sajusties samērā tukša.. Es tik ļoti sevī nīstu naivumu.. nu kāpēc es nevaru no viņa tikt vaļā tik pat viegli kā nodzēst cigareti, izdzert ūdens glāzi vai aiztaisīt aizkarus? Nē, tas naivums man velkas līdzi visur un bez apstājas. Tas notiek jau miljono reizi pēc kārta, bet es tik un tā vienmēr saku nē, nē vairāk tā nebūs, viss jau ir izrunāts, man jau nemelos. Jā protams.. nemelos, kā tad. Žēl vienīgais, ka to dara kāds, kam tu centies uzticēties pilnībā, kāds, kurš tev no tiesas rūp un par kuru tev ir svarīgs itin viss. Nav man daudz tādu cilvēku,  bet daži tomēr ir un tad nu tos es no visas sirds mīlu un sargāju.. Bet man paliek pašai no sevis nedaudz pretīgi, es sev atkal liekos tik ļoti vāja un stulba.. visu laiku sūdzos un pukstu. Vājprāts, nu kas ar mani ir?!

Es meloju gan tev, gan sev, gan visiem , vai arī es saku taisnību un nevaru to pati aptvert? Un kas man ir ar liktenīgās sieviete sindromu?  Normāla putra galvā, kā parasti..

//I wish nothing but the best for you too.
Don’t forget me, I beg, I remembered you said:
“Sometimes it lasts in love but sometimes it hurts instead” //

Все по-другому

Pavasaris beidzot ir klāt! Kopš manas pēdējā ieraksta ir pagājis samērā daudz laika un arī manā dzīvē ir notikušas daudz pārmaiņas. Labas vai sliktas, tas man vēl īsti nav saprotams, jo nav zināms kā viss beigsies.. oho izklausās gluži kā filmas pašā sākumā, kad notiek kaut kas un tad nu sākas filmas gaita, kurā viss atrisinās.

Godīgi sakot es pati vēl nezinu kāda filma tā būs, jo iespējas ir dažādas.. tā var kļūt par romantisku komēdiju, par mistēriju (kas pagaidām tā arī ir) vai par drāmu.. Nevēlos tajā visā tagad iespringt, skatīšos ko laiks rādīs.

 Pēdējā laikā esmu novērojusi lielas savas uzvedības izmaiņas, esmu kļuvusi nedaudz histēriska, man ir grūti savaldīt savas emocijas un esmu palikusi ļoti rupja.. O, izklausās, ka man atkārtojas trakie tīņa gadi, bet patiesībā  viss ir daudz sarežģītāk un pinķerīgāk par vienkāršu hormonu vētru.. 

Pagaidām nevaru teikt, ka šis gads ir iesācies labi, diemžēl, bet tā nu tas ir. Nēē nu nav jau arī tā, ka katra diena ir kā murgs, bet pa lielam sāk likties, ka pievelku problēmas vairāk kā laimi un prieku.

Tomēr jāsaka, ka dažas pozitīvas lietas arī ir notikušas! Nemaz līdz šim nezināju cik patīkami, kad tev atveras acis. Ne jau pašas no sevis, bet kāds tās palīdz atvērt, palīdz parādīt cilvēku īstās krāsas, kuras patiesībā man nemaz nav svešas, es tās jau pazinu agrāk tikai negribēju atzīt, ka par tām zinu. Bet nekas, arī slikta pieredze ir pieredze!- Un patiesi šobrīd es varu teikt tikai to-tā bija pieredze, kas man iemācīja nedaudz vairāk par dzīves ne tik rožaino daļu. Es iemācījos par tām cilvēku īpašībām, kuras parasti neviens neslavē. Man  tagad ir daudz zināms par meliem, par vienaldzību un arī par savtīgumu. Saka taču, ka labāk vēlāk nekā nekad!

Tomēr daudzas lietas man tik un tā paliek uz lielas jautājuma zīmes un domājams tā tas būs vēl ilgu laiku.

Eu, es arī sapratu, ka esmu ļoooti vāja raksturā.. Ak Dievs, es esmu tik ļoti vāja savā itkā tik ļoti stiprajā raksturā.. 

Brīžiem vienkārši gribas, lai man atkal ir 5 gadi un tētis paņem mani pie rokas un aizved uz parku, kur nopērk  man saldējumu, tā nu mēs pastaigājamies pa parku un sākas negais. Lietus līst aumaļām, bet es zinu, ka viss būs kārtībā, jo tētis mani ir paņēmis klēpī un nes atpakaļ, caur lietu, uz mājām un ir tik silti un tik mierīgi sirdī.. Tajā brīdī ir tā apziņa, ka ar tevi nekas slikts nevar notikt, jo tētis visu nokārtos, samīļos un iznesīs cauri uz rokām, cauri tam sasodītajam lietum.. 

// I wish that I was stronger
   I'd separate the waves
   Not just let the water
   Take me away //

Melanholiskais valsis.

Šodien visu dienu mani ir pārņēmušas kaut kādas pār cilvēcīgas sajūtas. Es nezinu vai tās ir sliktas vai labas un ko tās ar mani dara.. Tās ir neizprotamas un mistiskas.. Es sajūtu skumjas un prieku reizē, es jūtos neizprotami stipra un tai pat brīdī dzīves padumja.. Kas tas ir? Kas ar mani notiek? Ko es izjūtu?.. - tie visi ir labi jautājumi uz kuriem atbildes man nav. 

Es beidzot esmu sapratusi ko vēlos darīt ar savu nākotni un ar kuru sfēru to saistīt, bet tai pat brīdī mani liekas, ka tā nav laba izvēle.. Es pat nezinu kā rīkoties tālāk? Saka jau, ka laimīgs un panākumiem bagāts ir tikai tāds cilvēks, kurš dara to darbu kas viņam patīk.. Tukša mūldēšana vai tomēr dzīves skarbā patiesība? Es nezinu.. Cik daudz man ir pozitīvu piemēru šim pieņēmumam, tik pat daudz arī pretī nostājas noliegumi. Kam, tagad, lai tic?

Ziedonis reiz teicis: "Uz pasaules ir tik daudz taisnību, ka var nojukt ja nav savējās." Nu es precīzi vārds vārdā drošivien to neatstāstīju, bet doma jau skaidra. Jā.. patiesi, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, es Līva Zariņa, kurai jau kopš brīža, kad viņa atvēra acis un ievilka pirmo gaisu savās plaušās ir bijis savs viedoklis par itin visu, kuru ,paldies Dievam, vecāki ir iemācījuši par katru varīti, lai arī ko tas prasītu,  aizstāvēt, šobrīd apšauba to, vai viņai vispār ir tāda sava taisnība..  Bet, kas gan man sniegs atbildi uz šo jautājumu, ja ne es pati?

 Vispār pēdējā laikā es sāku ļoti domāt par visu ko, par dzīvi kā tādu. Diez kur viņa mūs nesīs, ko piespēlēs? Tagad mums liekas, ka mēs esam viens otram uz visu mūžu, mēs vienmēr dzīvosim starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un viņi vienmēr būs mums blakus.. bet, kas gan notiks patiesībā? Mēs, pavisam iespējams, izkaisīsimies pa visu pasauli, katrs savā nostūrī, dzīvosim savas dzīves un var būt tikai skatoties vecas bildes atminēsimies to, kā reiz bija un , kas mums reiz bija. Lai gan, pat tām bildēm es neesmu 100% pārliecināta, jo tagad jau mēs visi esam tik ļoti moderni, ka bildes vairs principā  netaisām, tikai sametam draugiem.lv vai facebook.com, kas nu kuram tuvāks. Bet tas nemaina faktu, ka kādreiz, laiku pa laikam mēs tomēr atminēsimies, vecos labos, jaunības trakuma gadus.. ai, tas tikai būs :D 

Vēl viens, labs jautājums ir par to, kā sevi vērtēt? Kā vari zināt, ka esi labs vai slikts cilvēks? Kur tas ir rakstīts un kur to uzzināt? Kur dabūt tos nolāpītos, labā un sliktā policista kritērijus? 

Vai tiešām mēs tiekam iedalīti tikai pēc tā kā mūs redz citi cilvēki? Bet vai tad tas, kas vienam ir balts otram nav melns vai, kas citam skaists otram neglīts? Tad, ja jau mēs katrs esam unikāls eksemplārs un mums katram ir savas domas par pasauli kā tādu, dēvējot kādu cilvēku par labu vai sliktu, mēs lieki patērējam spēkus, jo tā pat mūsu domas ir diezgan bezjēdzīgas. Vājprāts, sanāk tāda putra šeit, ka pat nezinu kā , lai vieglāk pasaka :D Nepastāv ne labais , ne sliktais, jo nav tādas vietas no kuras mēs varētu uzzināt, kas vispār iedalās katrā kategorijā. Varbūt kāds teiks Bībele un citi svētie raksti. Manuprāt, jā, savā ziņā jā, tā ir tā vieta, jo uz tā visa balstās mūsdienu ētikas principi. Protams gadiem ejot mēs tos esam pielāgojuši un izmainījuši pēc sabiedrības patikas, vajadzības un iespējām, bet pamatu pamati jau tomēr nāk no turienes. Bet tad atkal, ja mēs padomājam, bet, kas gan ir šie raksti?

Tos tāpat ir sarakstījis kāds, vai arī tie ir apkopoti no kaut kā, kas ir radies cilvēku garīgo apcerējumu rezultātā, tātad atkal jau viena vienīga subjektivitāte, kura kā jau mēs noskaidrojām ir bezjēdzīga.

Tātad jautājums paliek, kur ir tā patiesība un vai tāda vispār ir? Ja nē, tad jau sanāk, ka visa pasaule balstās uz kaut kā bezjēdzīga..

Labi, pietiks filozofēt, tā pat neviens droši vien šo te nesadūšosies izlasīt :)

I am lost, in our rainbow, now our rainbow has gone.

Atkal jau ir sācies jauns mēnesis.
Man liekas smieklīgi tas kā cilvēki baro savu pašapziņu uz citu rēķina. Bļin, nejau manī ir tā vaina, aaah, es beidzot sapratu! Es neizprotu.. ne tevi, ne viņu, ne jūs. Nesaprotu un punkts...
Es esmu stiprāka, par tukšiem vārdiem, par smukām pasakām, par liekuļošanu.  Saproti kā gribi, ja negribi nesaproti!  Es vienkārši uzņemos vainu, lai gan patiesībā tas viss ir tādēļ, ka netiec galā ar sevi. Tā vien liekas , ka tavs prāts un ķermenis nav savienoti kopā un lūpas kustas pašas, bez smadzeņu atļaujas.

Atver acis, lūdzu beidzot! Viss vienmēr ir tikai ap tevi, jebkas, kas ar mani notiek tikai un vienīgi ap tevi.. Tas ir tas kā tu to redzi, bet tu neredzi realitāti. Diemžēl, neredzi. Bet nekas, ar laiku. Viss ar laiku!

Ziniet to sajūtu, kad jums pietrūkst gaisa? Es nesaprotu , vai tīri fiziski mans ķermenis to pieprasa, vai arī mana dvēsele sāk smakt.. Tajā pat brīdī vienkārši jāatrauj vaļā logs un jāļauj istabai pieplūst ar aukstu un dzidru skābekli.. un velc , velc iekšā..dziļi,dziļi..

Ja jūs cilvēki zinātu, kā es esmu no jums nogurusi, no visa non stop teātra, no neīstiem smaidiem, uzspēlētām draudzībām un pliekaniem glaimiem.. oh.. ja vien mēs visi sajustu kā tas viss smird! Smaka ir vēl pretīgāka par trūdoša suņa smaku kādā mežā.. tā ir vēl spēcīgāka un stipri sasūkusies mūsu ādās, matos,nagos,lūpās..visur, kur ejam seko šī draņķa teātra smaka..
Es netaisnošos šeit, ka es tā nedaru, tā darāt tikai jūs visi pārējie! O nē, arī es tā daru ik dienas ik stundas, bez  apstājas. Dažu brīdi paliek kauns no sevis, pēc tam atkal realitāte ņem virsroku.

Cik bieži dienā mēs melojam paši sev? Manuprāt pietiekami daudz, lai izbeigtu šīs attiecības. Attiecības ar sevi ! Tajās nav uzticēšanās, mēs sevi čakarējam visu laiku, melojam bez apstājas.. Kāda sūda pēc es te visu laiku saku mēs? - Es , es meloju, es to visu daru , es es esesesesesese...........

Es nesaprotu, ko šeit rakstu un kāpēc nevaru kā normāla pusaugu meitene paņemt savu skaisto dienasgrāmatu un iesākt jaunu, ar līnijām savilktu un ziediem rotātu lapas pusi un izpausties kā es to daru ik dienas.. Neesmu es laikam tāda dienasgrāmatu meitene, man nepietiek ja stāstu to pati sev, man vajag, lai to var redzēt visi.. Kā eksibicionistam man vajag, lai jūs mani redzētu kā kailu, man tas sagādā kaut kādu baudu.. Sava veida baudu. Man vajag jūsu vērtējumu, kaut tas paliek domās, man vajag kaut kādu atzinību.. un tādi jau mēs te visi esam, kas rakstam tos blogus.. mums gribas, lai mūs uzklausa un sadzird. Lai domā par mums, lai zina ko domājam mēs. Savādāk jau mēs varētu rakstīt kaut kur klusītēm paši sev.. Bet nē, mums vajag šitā.

Es gribu beidzot, lai piepildās mans sapnis, ka mans lieliskais piebrauc zem manas mājas logiem uzgriež uz skaļāko Frenka Sinatras - Strangers in the night , un izkliedz manu vārdu trīs reizes. Kaimiņi pamostas pretējās ielas puses mājās logos iedegas gaismas un cilvēki dusmīgām sejām un miega pilnām acīm atver logu un grasās bļaut vai mest ar olu. Bet viņš, mans lieliskais, viņš kliedz.. pilnā balsī- Es tevi mīlu, dzirdi Līva, es tevi mīlu!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Atkal jau mani eksibicionista sapņi un fantāzijas..  Nu nevaru es sev neko padarīt, kāda esmu tāda esmu.

Šis iespējams ir atklātākais, ko esmu rakstījusi. Vienkārši laikam es neizturēju, salūzu.

Uz riņki man iet visu laiku viena un tā pati dziesma... un vis laiku manī nenorimst kaut kāds dzinulis, kas saka raksti vēl, raksti vēl.
Ak jā.. mīļie draugi un klases biedri un vispār visi, kas lasīs šo te..
Es gribu kaut kādu mistiku, nu ļoooti gribu. Gribu kaut kādu ekšanu , kaut kādu gossipu, bet kaut ko daudz iespaidīgāku par mūsu ierastajiem - es nolaidu radio bārā ar viņu, bet viņš gribēja izdrāzt viņu, beigās tas otrs pateica, ka mīl mani, bet es mīlu tevi. Nu davai , esam radošāki, šitas viss jau smird pēc stāvējušām zivīm. Mēs taču esam tik labi aktieri, kas mēs neesam spējīgi uz neko grandiozāku, kā 5tās klases otrā tusiņa pie Baibas līmeni, kurā Jānis pievēma vecāku gultu , bet Pēterītis ar Dacīti nevarēja, jo viņai sāpēja.
Es jūs izaicinu..

Un vispār, paldies par uzmanību, esmu sevi  šodien izsmēlusi.

"Trust is like a mirror, you can fix it if it's broken, but you can still see the crack in that mother fuckers reflection."

Vispārējās pārdomas uz mirkli.

Es vienkārši brīžiem nesaprotu, kāpēc vienmēr, kad viss ir ideāli ir jānotiek kaut kam, kas sabojā itin visu ? Man vienkārši riebjas, bez maz vai liekas, ka neko labu, kas ar tevi notiek nedrīkst nekur publiski izklāstīt, jo kādam skaudīs, vai kāds nodomās, kādu sliktu domu. Viss iekšā vienkārši vārās, gribas vnk skaļi kliegt un izkliegt pilnīgi visu! ....................................................................................................................... labi viss es saņemšos.....
Man gribētos aizbraukt un padzīvot, kādu laiciņu kaut kādos dziļos laukos, lielā mājā tieši pie meža. Lai nekas apkārt netraucētu un būtu pilnīgs klusums, tāds, kad tu apzinies, ka esi viens pats ar savām domām.
Tā ir tik lieliska sajūta, kad vari netraucēti sakopot domas un justies radoši brīvs, rīkoties spontāni un zināt, ka nevienu tas netraucēs.
Lasot Džona Faulza grāmatu Kolekcionārs es sāku domāt par visu ko. Pirmkārt jau, par to, ka mēs (nu es un es domāju, ka vismaz lielāka pasaules daļa) neko izņemot tukšu mūldēšanu un grandiozu plānu kalšanu nedarām. Mēs tikai plānojam, ka tad un tad darīsim to un to un noliekam, to maliņā, atliekam uz kādu noteiktu datumu, jo tad mēs to noteikti izdarīsim , jo tas ir tas īstais datums, kad sākt, kaut gan īstenībā mēs to visticamāk nemaz nerealizēsim, jo esam pārāk neuzņēmīgi un slinki. Ko gan mēs iesāktu, ja pēkšņi viss, kas mums patiešām būtu palicis ir tieši sapņošana ? Ja mums atņemtu mūsu brīvību un gribu un mēs kļūtu pilnībā atkarīgo no kāda, kas uzdrošinājās īstenot, lai arī varbūt slimo un galīgi nepareizo, bet tomēr mērķi?! Tikai tad mēs apjēgtu, o jā!, viss vairs mēs neko nevaram izdarīt un visas tās iespējas, kas mums ik dienas ir bijušas, bet tā arī palikušas neizmantotas, mēs tagad varam vienīgi apraudāt un vērot savā galvā iesprostotas krātiņā, kura atslēgas mums nav. Tiem, kas nezin, grāmatā stāsts ir par vīrieti, kas kolekcionē taureņus un ir slimi pārmīlējies meitenē, kuru nemaz nepazīst. Laimīgu vai drīzāk nelaimīgu sakritību dēļ viņš pēkšņi kļūst bagāts. Vīrietis saprot, ka lai arī cik naudas viņam nebūtu meitenes uzmanību sev pievērst viņš nespēs, jo patiesībā viņš nemaz nav spējīgs viņu uzrunāt un tādēļ. viņš nopērk māju lauku nostūri un nolaupa meiteni ar mērķi parādīt viņai, kāds viņš ir, lai viņa iespējams viņu iemīlētu, kas patiesībā tā arī nenotiek.
Es jūtos tik nenormāli iztukšota un reizē tik nenormāli pilna, kad nezinu, ko lai iesāk, Man gribas uzsākt kaut ko nebijušu un būt spontānai. Man gribas, lai ir tā, ka brīžiem es esmu pārsteigta pati par sevi, par to ko es spēju, jo es vienkārši jūtu, kā ik pa laikam kaut kas patiesi ģeniāls no manis atkrīt un es palieku aizvien tukšāka-dzīves dumjāka.  Tai pat brīdī, es atkal iegūstu daudz ko jaunu, es iemācos uzdrošināties un par sevi nekautrēties. Jāsaka, ka ar pašvērtējumu man nekad nav bijušas diži lielas problēmas, bet tas varētu būt vēl augstāks un tieši pēc pēdējā laika notikumiem, tāds tas arī ir. Bet tik un tā, tas nav tas, kas man tagad ir vajadzīgs, es itkā iekšēji apzinos, ko man vajag, bet tas ir tik tālu iekšā manī, ka paliek manā prāta tālākajā nostūrī un izņemot to, ka rada smeldzīgas sajūtas sirds rajonā, par sevi neliek manīt. Ārprāts, es gribu tik nenormāli daudz no dzīves, ka man brīžiem ir bail, ka apraušos, jo viņa mani nebūs sapratusi. Dzīve, tu taču zini, ka es nepārdzīvošu, ja nedabūšu to ko esmu tik ļoti kārojusi ? Dažkārt man liekas, ka man ir kaut kādas nebūt divas personības iekšā, tas nedaudz biedē, jo ne vienmēr viņas spēj sadzīvot savā starpā. Jā, es brīžiem daru lietas, kurām es pēcāk neredzu jēgu, pat neliekas, ka tā būtu es, kas to būtu darījusi, tās liekas tik stulbas un nevajadzīgas, bet tad jau ir par vēlu un viss.  Āhh, kā man tagad gribas uz manu veco Āgenskalna dzīvokli, kurā vakaros istabu sildīja un ar malkas smaržu piepildīja lielā baltā krāsns. Savā bērnības dienu gultā, zem savas lielās dūnu segas un tikai klausīties savas audio pasakas.. Jā, audio pasakas , tieši tās, kas bija kasetēs un kuras ierunāja mīļš vecs večuks (kauns un negods man par to, ka neatceros viņa vārdu) vai Rūdolfs Plēpis ir pašas labākās, nevis tās, kas tagad ir klausāmas daudz dažādās lomās un diskos.

Melanholija manī.

Šobrīd es jūtos tā diezgan dīvaini... Manī ir kaut kādas melanholiskas noskaņas, es gribu uz Parīzi! Es gribu, lai ir pavasaris un, lai ziema ir beigusies, gribu sēdēt dzert savu kafiju ar pienu un sarunas, neskaitāmi daudz sarunu par visu. Šī vasara bija lieliska un diezgan briesmīga reizē, viss jaunais ar ko nākas tagad dien dienā saskarties mani nedaudz biedē. Man tik ļoti gribas pagriezt nedaudz laiku atpakaļ un vēlreiz izdzīvot tos daudzos brīnišķīgos brīžus, kas bija. Es nesaku, ka tagad ir slikti, nē, nebūt ne, tagad arī ir labi, tikai tas vairs nav tas. Man pietrūkst tik daudzu cilvēku un varbūt tieši tādus kādi viņi bija... Patiesi, mani nesatrauc nākotne, manī nav ne kripatiņas no tā, ka es vēlētos tajā ieskatīties. Tas man gluži vienkārši nav vajadzīgs, laiks tā pat visu iestādīs savās vietās, vienkārši brīžiem man pietrūkst spēku tagadnei, gribas atkal un atkal atgriezties tajā vienā brīnišķīgajā vasarā un tajā skaistajā rudenī, kas toreiz bija, jo tas izmainīja manu dzīvi par visiem 100. Tās izjūtas un visi tie brīnišķīgie notikumi un tā cilvēka iepazīšana no jauna, viņa izzināšana no a līdz z. Es nevaru pavisam droši apgalvot, ka es neko neizmainītu, es patiešām gribētu tik daudz ko pamainīt no tā, kas ir noticis, bet diemžēl tas nav iespējams. Dažbrīd, tā apziņa, ka daži vārdi tik krasi mainīja visu, kas notiek tagadnē mani nomoka. Es kategoriski atsakos no visas vainas uzņemšanas tikai uz sevi , jo tā nav patiesība, es biju neapadomīga, bet man bija savi iemesli. Jā, es zinu, tas nav labi, ka es dzīvoju tikai ar sirdi un jūtām un nevis ar galvu, bet es savādāk nemāku. Es esmu jūtīga un mani līdz asarām var novest daudzi it kā mazsvarīgi sīkumi, bet es esmu cilvēks un es jūtu. 

Ir sācies jauns gads un man jau atkal ir uzšķirta priekšā balta lapa, tas, kādas krāsās es to krāsošu un ar kādām sajūtām piepildīšu ir atkarīgs tikai no manis pašas. Man ir pieriebies būt gaidītājai un cerētājai , es gribu  būt dzīvotāja! 

Белоснежная снаружи, а внутри – скала