Dzīvē ir sācies jauns posms, tā vismaz vajadzētu būt.. Skola ir beigusies un mani 12 dzīves gadi ir pagājuši, jā, tā vienkārši prom. Nebūs vairs tā kņudošā sajūta vēderā pirms katra pirmā septembra, nebūs vairs tās sautēto kāpostu smakas, kas piepilda gaiteņus stundu laikā, nebūs tā kliņģera ar kakao 18.novembrī, un tā arī ir izpalicis mans skūlpsts zem sēru vītola, kuru vēroju no literatūras kabineta. Nē, es vairs nelasīšu Rūdolfa Blaumaņa noveles vakaru pirms datuma, kad man jānodod semestra darbs par to, vai jāatbild uz trīs punktu vērtiem jautājumiem. Es jūtos tā itkā būtu nedaudz sevi iekšēji pievīlusi, es gaidīju savu emocionālo brīdi, to, kad liešu krokodīla asaras un sačokurošos gultā ar savu 5tās klases formu, es gaidīju, bet tas nepienāca. Es vēl neraudāju, ne pēdējā zvanā, ne izlaidumā. Vēl jau laiks ir un nav jau kur steigties, varbūt pat paraudāšu šovakar, kas to , lai zina. Bet jāsaka viens, šie divpadsmit gadi bija vieni no cēlākajiem manā mūžā, tā bija mana pirmā pieredze, es tur uzaudzēju savu mugurkaulu, iepazinu savus draugus, liku sarkt vecākiem, cīnījos ar vasaras darbiem matemātikā, un ziniet ko? Es uzvarēju. Es piepildīju To 3stāvu ēku ar savu gaišumu, smiekliem, domām un labām atmiņām. Mani tur atcerēsies un pēc manis tur skums, un ja godīgi, es jau arī atcerēšos un skumšu, jo bija taču smuki. Nekur vairs nebūs tas skaistais skats, kas rudenī liek aizrauties elpai kā no mūzikas kabineta uz kapu kokiem, jā, jā, mēs taču mācījāmies pie kapiem un tie nudien ,vienmēr, ir bijuši skaisti. Paldies Tev RFL, tu man mūžam būsi sirdī, nopietni, jo tik daudz nepatikšanu kā tur es visdrīzāk vairs nesavārīšu nekur citur. Nē, bet tu vecā RFL, tu man esi mīļa, nu dikti, bet mūsu mīlas stāsts ir galā.
Atkāpjoties no manām atvadām un pievēršoties jaunajai lappusei manā dzīvē.
Lai arī es esmu bijusi samērā depresīva pēdējos mēnešos, man beidzot ir skaidrs uz kurieni jāvirzās. Un nē, es nezinu kur studēšu, bet es noteikti zinu, ko es sagaidu no šīs jaunās lapas. Man vairs nav attaisnojuma, par stingro skolu, dēļ kā man nav laika, jo ir jāskraida pa privātstundām, es beidzot darīšu visu tikai sev. Es beidzot zinu, ko gribu, bet zinu arī to, ka vairs neskriešu pakaļ mīlestībai kā traka, katram ir savs laiks un ,iespējams, ka mans vēl nav pienācis. Jā, ja viņš gribēs viņš atnāks, bet es savas asarainās acis vairs nevirzīšu lūkojoties pēc kārtējās vīna glāzes un arī savu draudzeni Adeli, kādu laiku likšu mierā. Beidzot ir laiks pašai sev, pilnveidot sevi un tad, es zinu, es jūtu, ka tad viņš būs ja ne gatavs, tad klāt. Un ja ne tas, tad kāds cits noteikti.
Bet vispār ir tāda rudenīga vasara, nu man jau patīk, tas skaistais lietus, un ceriņi, kas zem loga smaržo, skaisti, ir jādzīvo skaisti!
Šobrīd pulkstens rāda 2:35 naktī un šī ir pēdējā nakts pirms jaunā gada. Tieši šobrīd es sāku pārcilāt visus 2011 gada notikumus. Gads bija ļoti spilgts.. Tajā es daudz ceļoju, raudāju, smējos, kļūdījos un mācījos.
Es satiku ļoti daudz jaunu cilvēku un pavadīju neskaitāmi daudz trakas naktis, kuras manā sirdī paliks uz mūižiem. Man bija ārkārtīgi daudz atklātu sarunu, kas man palīdzēja tikt galā pašai ar sevi.
Es iemācijos nebūt naivai un vismaz kaut nedaudz savu labumu un intereses nostādīt kā prioritāti.
Es šogad palaidu vaļā cilvēkus, es tiem ļāvu iet savu ceļu un pārrāvu tos tīklus, ko mana sirds bija novilkusi līdz tiem. Es saīsināju šīs saites, jo protams, ka nekad nespēšu pārstāt mīlēt savus draugus, bet līdz saprāta robežām.
Ak jā, es beidzot sevī iestrādāju robežas, tādas, kuras man palīdz kļūt labākai un sevi attīstīt.
Šis gads man saistās ar vienu lielu piedzīvojumu.. Pirmās nedēļas aizsākās Ēģiptē, kurā iepzinu fantastiskus cilvēkus ar savādākām vērtībām un dzīves uztveri. Spānija palīdzēja atkal atrast degsmi un mīlestību pret dzīvi. Tenerife iemācija sadzīvot ar saviem mīļajiem un mēģināt tos izprast, kā arī palīdzēja tikt visam kam pāri. Itālija iedeva iedvesmu un krāsas ikdienai.
Šajā gadā beidzot tika pielikts punkts daudzām lietām, jebšu problēmām, kas ļoti traucēja dzīvot un turēja mani nepzinātā stresā, kas neļāva normāli eksistēt..
Es šajos Ziemassvētkos beidzot sapratu to kopības prieku un ieguvu to laimību no tā, ka esmu ar saviem mīļajiem.
Es iemācijos strādāt un izpratu šī vārda nozīmi, iemācijos pielikt pūles, lai tiktu pie labākiem rezultātiem.
Kopumā šis gads ir bijis gana dramatisks (bet par negatīvo negribu rakstīt, jo kā saka - kas tevi nepiebeidz tikai padara stiprāku), bet pa lielam pamācoš un veiksmīgs.
Es ceru un ticu, ka mana dzīve ies tikai uz augšu un, ka 2012 gads man nesīs ko tādu, par ko pat neesmu sapņojusi.
Jo es ticu un man izdosies.
Priecīgu un laimes pilnu arī jums 2012 gadu. Es novēlu jums no jauna atrast sevi un sajust laimi, kas ir tepat līdzās :) Galvenais daudz veiksmes, jo tās nekad nevar būt par daudz !
Man patīk Mielavs un šī dziesma ir lieliska.!
Mana mīļākā šī gada frāze - ''The thing about new beginnings, is that they require something else to end''.
Vasara nu jau ir pagājusi, ir sācies mans mīļākais gadalaiks- rudens. Lapas pamazām maina krāsu un kastaņi ar zīlēm mētājas parkos uz ietvēm, ārā ir dzestrs un svaigs gaiss, patīkams, nudien!
Mana vasara pagāja patiešām jauki, piedzīvoju daudz un uz pusi no tā es pat nebūtu cerējusi nekad, bet man patika. Ļoti daudz fantastisku atmiņu un prieka,smieklu pilnu brīžu, iespējams par šo un to varēšu saviem bērniem stāstīt, no sērijas- redziet kāda mamma bija traka jaunībā.
Bet man pat negribas runāt par vasaru, bet tieši par tagadni, par šo brīnišķīgo rudeni.
Pēdējā laikā mani ir apmeklējis tikai un vienīgi prieks un laime, pu pu pu, lai tā tas arī paliek. Bet es laikam esmu no tā tipa cilvēkiem, kam patīk tās nenielās skumjas sevī, tāda maza adatiņa iekšā, kura ik pa laikam liek par sevi manīt, ai kā man patīk. Šodien patiešām gribas pudeli baltvīna, x un sarunas, ak kā man tā gribētos.. Sarunas, tas ir tas, kas man tik ļoti pietrūkst, drāmas ir bijis pietiekami, at liku likām, bet es no tā esmu pagurusi , man gribas tīri cilvēcīgas, skaistas sarunas- par dzīvi, par suņiem, par mūziku, par filmām, par gleznām, par grāmatām, par visu.. Man gribas un man vajag, punkts. Man patīk greipfrūti, jo viņi ir rūgti, man patīk asaras, jo viņas liek justies dzīvai, man patīk skumjas filmas, jo viņas liek domāt, man patīk.
Es te ik pa laikam domāju, kas gan ir tas, kas dzīvē nosaka cilvēkiem, kas būs laimīgs, kas iejutīsies Kristus lomā un nesīs upri par visiem un, kas būs no tiesas laimīgs.. Vai tikai tie neesam mēs paši, kas nosakam sev šīs robežas un pēcāk vainojam sabiedrību par savām neveiksmēm un neizdarībām.. nu jā, tā jau ir vieglāk, vieglāk elpot, vieglāk dzīvot un vispār vienkārši vieglāk..
Cik jauki ir tad, ja kāds ar savu smaidu spēj tevi uznest pašos augstumos, jā, tieši ar parastu smaidu.. Lai gan nē, tas nav parasts smaids, tas ir smaids no sirds un man ir patiess prieks, ka šobrīd man ir tāds, man ir tas kāds, kas sniedz smaidu, tas ir tik jauki :)
Vispār, cilvēki mīļie, melanholija ir tik skaista, tas ir tik sasodīt skaisti būt pārlieku jūtīgam un cilvēcīgam, tas ir brīnumaini..
Es esmu sapratusi, ko gribu atrast savā dzīvē- to pēc kā sniedzos. Tas ir kaut kas netverams un ļoti trausls, bet tai pat laikā kaut kas ļoti spēcīgs.. Tā ir kaisle.. Ir cilvēki, kas tiecas pēc miera, klusuma un visnotaļ savrupas dzīves, bet man, tas gluži vienkārši neder. Es gribu un man vajag, tās ir manas prioritātes kā jau jebkuram normālam egoistam. Es gribu izjust caur sevi to neprātu, to skaisto neprātu, kad tu esi kā bez prāta vien skatoties viens otram acīs.. Vismīļākā smarža ir viņa ķermeņa maigā un saldā smarža, vismīļākā garša ir viņa lūpas un visskaistākais uz ko skatīties ir viņa acis. Man vajag ko tādu- īstu un patiesu, bet tai pat brīdī kaut ko tik ļoti netīru. Es gribu, lai katru dienu manī iekšā ir karš pašai ar sevi, lai es mokos līdz tieku līdz tam, kas ir mans. Mēs viens otram nepiederam, nē tādu saišu mums nav, bet mēs vienkārši zinam, ka nevaram viens bez otra. Lai arī kas nenotiktu mēs vienmēr zināsim, ka uz šīs pasaules ir vēl viena tāda pati izvirtusi dvēsele kā tava, tik pat alkstoša un baudu vēloša, tikpat brīva un tomēr jau sasaistīta.. Es gribu tik kaislīgi kā Havjērs ar Mariju Elēnu /Vikijā Kristīnā Barselonā/, es gribu tk dzīvi kā Havjērs un Keitija /Netīrajas dejās 2/, es gribu tik patiesi kā Alija un Noa /The Notebook/ , es gribu.. es gribu, gribu un man būs!
Vai jums cilvēki, nekad nav sagribējies piedrāzt visu un visus un ļauties dzīves kaislībām, itin visam ko tā tev sniedz, satiec jaunus cilvēkus un tev rodas iespēja doties ceļojumā?- Dodies! Pievilcīgs spānis ar valdzinošām tumšām acīm aicina tevi karstā flamenko? - Dejo! Seksīgs argentīnietis ar ogļu menliem matiem parauj tevi līdzi tango?- Dejo! Tu uz ielas sastopi sasodīt simpātisku vīrieti un gluži vienkārši gribi viņu un viņš tevi? - Mīlējies! Neko nenožēlojiet, neko! Ir jādara viss ko mēs gribam un ko dzīve sniedz, nevajag uzlikt sev nekādas bremzes, tās mums tāopat ir pārāk daudz. Dzīvojiet taču vienreiz, jo kad tad vēl jūs dzīvosiet? Kam jūs taupat sevi, savas izjūtas un sapņus? Kam labākam, saulainajai rītdienai? Un ja nu tā nekad nepienāks? Ko tad ? Būsiet visu dzīvi palaids vējā.. Velciet katru dienu savas labākās kleitas meitenes, lietojiet mīļākās smaržas un krāsojiet sarkanākas lūpas kā nekad agrāk, visus augstos papēžus , visus spilgtos aksesuārus, visu visu , ko sirds vēlas. Esiet dzīvi, elpojiet dzīvi , izjūtiet tās stipro un svaigo smaržu, jo viņai tāda ir, ja sakat, ka nē, tad vēl neesat dzīvojuši ! Un smaidiet, pats galvenais smaidiet, jo smaids izglābs pasaul!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Esmu tīk priecīga par gaidāmo vasaru, gribu ieslīgt nebeidzamās ballītēs un aizvadīt savas vasaras naktis vieglā reibumā...āā kā es gribu, jo jūtu, kam mani gaida kaut kas liels, beidzot..
Dažkārt paliek tik labi, kad atver logu nakts vidū. Istaba piepildās ar dzestru gaisu un paliek patīkami vēsi, tad tikai atliek ievilkt dziļi elpu un aizvērt acis. Vai nav dīvaini, mēs visi piedzimstam un mums parādās pirmās ambīcijas, pirmās alkas un pirmās domas, tās var būt aprobežojas ar to vai mēs gribam ēst vai gulēt, bet tomēr. Mēs augam un ar katru gadu mēs jau esam palikuši ambiciozāki, mums vajag vairāk, mēs gribam vairāk- vairāk nekā jau ir-. Un tagad mēs esam daži nupat jau pāri pilngadības strīpai, citi vēl pacietīgi gaidām savu kārtu, bet jo tuvāk tas viss nāk, jo vairāk es sāku domāt.. Domāt par to vai esmu apmierināta ar savām ambīcijām un savu paveikto līdz šim dzīvē.. Un vai es patiešām esmu? Es nezinu.. It kā jau jā, mana dzīve ir piepildīta ar prieku un laimi, man ir fantastiska ģimene, lieliski draugi , es daru ko gribu, eju, kur gribu, izklaidējos kā gribu, un tā vēl jo projām.. Bet skatoties spogulī aiz sava pašapmierinātā smaida es skaidri redzu, ka visa man tomēr nav. Man trūkst kaut kā ļoti nozīmīga.. Skatoties uz citiem man apkārt es sāku sajusties samērā tukša.. Es tik ļoti sevī nīstu naivumu.. nu kāpēc es nevaru no viņa tikt vaļā tik pat viegli kā nodzēst cigareti, izdzert ūdens glāzi vai aiztaisīt aizkarus? Nē, tas naivums man velkas līdzi visur un bez apstājas. Tas notiek jau miljono reizi pēc kārta, bet es tik un tā vienmēr saku nē, nē vairāk tā nebūs, viss jau ir izrunāts, man jau nemelos. Jā protams.. nemelos, kā tad. Žēl vienīgais, ka to dara kāds, kam tu centies uzticēties pilnībā, kāds, kurš tev no tiesas rūp un par kuru tev ir svarīgs itin viss. Nav man daudz tādu cilvēku, bet daži tomēr ir un tad nu tos es no visas sirds mīlu un sargāju.. Bet man paliek pašai no sevis nedaudz pretīgi, es sev atkal liekos tik ļoti vāja un stulba.. visu laiku sūdzos un pukstu. Vājprāts, nu kas ar mani ir?!
Es meloju gan tev, gan sev, gan visiem , vai arī es saku taisnību un nevaru to pati aptvert? Un kas man ir ar liktenīgās sieviete sindromu? Normāla putra galvā, kā parasti..
//I wish nothing but the best for you too. Don’t forget me, I beg, I remembered you said: “Sometimes it lasts in love but sometimes it hurts instead” //
Pavasaris beidzot ir klāt! Kopš manas pēdējā ieraksta ir pagājis samērā daudz laika un arī manā dzīvē ir notikušas daudz pārmaiņas. Labas vai sliktas, tas man vēl īsti nav saprotams, jo nav zināms kā viss beigsies.. oho izklausās gluži kā filmas pašā sākumā, kad notiek kaut kas un tad nu sākas filmas gaita, kurā viss atrisinās.
Godīgi sakot es pati vēl nezinu kāda filma tā būs, jo iespējas ir dažādas.. tā var kļūt par romantisku komēdiju, par mistēriju (kas pagaidām tā arī ir) vai par drāmu.. Nevēlos tajā visā tagad iespringt, skatīšos ko laiks rādīs.
Pēdējā laikā esmu novērojusi lielas savas uzvedības izmaiņas, esmu kļuvusi nedaudz histēriska, man ir grūti savaldīt savas emocijas un esmu palikusi ļoti rupja.. O, izklausās, ka man atkārtojas trakie tīņa gadi, bet patiesībā viss ir daudz sarežģītāk un pinķerīgāk par vienkāršu hormonu vētru..
Pagaidām nevaru teikt, ka šis gads ir iesācies labi, diemžēl, bet tā nu tas ir. Nēē nu nav jau arī tā, ka katra diena ir kā murgs, bet pa lielam sāk likties, ka pievelku problēmas vairāk kā laimi un prieku.
Tomēr jāsaka, ka dažas pozitīvas lietas arī ir notikušas! Nemaz līdz šim nezināju cik patīkami, kad tev atveras acis. Ne jau pašas no sevis, bet kāds tās palīdz atvērt, palīdz parādīt cilvēku īstās krāsas, kuras patiesībā man nemaz nav svešas, es tās jau pazinu agrāk tikai negribēju atzīt, ka par tām zinu. Bet nekas, arī slikta pieredze ir pieredze!- Un patiesi šobrīd es varu teikt tikai to-tā bija pieredze, kas man iemācīja nedaudz vairāk par dzīves ne tik rožaino daļu. Es iemācījos par tām cilvēku īpašībām, kuras parasti neviens neslavē. Man tagad ir daudz zināms par meliem, par vienaldzību un arī par savtīgumu. Saka taču, ka labāk vēlāk nekā nekad!
Tomēr daudzas lietas man tik un tā paliek uz lielas jautājuma zīmes un domājams tā tas būs vēl ilgu laiku.
Eu, es arī sapratu, ka esmu ļoooti vāja raksturā.. Ak Dievs, es esmu tik ļoti vāja savā itkā tik ļoti stiprajā raksturā..
Brīžiem vienkārši gribas, lai man atkal ir 5 gadi un tētis paņem mani pie rokas un aizved uz parku, kur nopērk man saldējumu, tā nu mēs pastaigājamies pa parku un sākas negais. Lietus līst aumaļām, bet es zinu, ka viss būs kārtībā, jo tētis mani ir paņēmis klēpī un nes atpakaļ, caur lietu, uz mājām un ir tik silti un tik mierīgi sirdī.. Tajā brīdī ir tā apziņa, ka ar tevi nekas slikts nevar notikt, jo tētis visu nokārtos, samīļos un iznesīs cauri uz rokām, cauri tam sasodītajam lietum..
// I wish that I was stronger
I'd separate the waves
Not just let the water
Take me away //
