Man gribētos aizbraukt un padzīvot, kādu laiciņu kaut kādos dziļos laukos, lielā mājā tieši pie meža. Lai nekas apkārt netraucētu un būtu pilnīgs klusums, tāds, kad tu apzinies, ka esi viens pats ar savām domām.
Tā ir tik lieliska sajūta, kad vari netraucēti sakopot domas un justies radoši brīvs, rīkoties spontāni un zināt, ka nevienu tas netraucēs.
Lasot Džona Faulza grāmatu Kolekcionārs es sāku domāt par visu ko. Pirmkārt jau, par to, ka mēs (nu es un es domāju, ka vismaz lielāka pasaules daļa) neko izņemot tukšu mūldēšanu un grandiozu plānu kalšanu nedarām. Mēs tikai plānojam, ka tad un tad darīsim to un to un noliekam, to maliņā, atliekam uz kādu noteiktu datumu, jo tad mēs to noteikti izdarīsim , jo tas ir tas īstais datums, kad sākt, kaut gan īstenībā mēs to visticamāk nemaz nerealizēsim, jo esam pārāk neuzņēmīgi un slinki. Ko gan mēs iesāktu, ja pēkšņi viss, kas mums patiešām būtu palicis ir tieši sapņošana ? Ja mums atņemtu mūsu brīvību un gribu un mēs kļūtu pilnībā atkarīgo no kāda, kas uzdrošinājās īstenot, lai arī varbūt slimo un galīgi nepareizo, bet tomēr mērķi?! Tikai tad mēs apjēgtu, o jā!, viss vairs mēs neko nevaram izdarīt un visas tās iespējas, kas mums ik dienas ir bijušas, bet tā arī palikušas neizmantotas, mēs tagad varam vienīgi apraudāt un vērot savā galvā iesprostotas krātiņā, kura atslēgas mums nav. Tiem, kas nezin, grāmatā stāsts ir par vīrieti, kas kolekcionē taureņus un ir slimi pārmīlējies meitenē, kuru nemaz nepazīst. Laimīgu vai drīzāk nelaimīgu sakritību dēļ viņš pēkšņi kļūst bagāts. Vīrietis saprot, ka lai arī cik naudas viņam nebūtu meitenes uzmanību sev pievērst viņš nespēs, jo patiesībā viņš nemaz nav spējīgs viņu uzrunāt un tādēļ. viņš nopērk māju lauku nostūri un nolaupa meiteni ar mērķi parādīt viņai, kāds viņš ir, lai viņa iespējams viņu iemīlētu, kas patiesībā tā arī nenotiek.
Es jūtos tik nenormāli iztukšota un reizē tik nenormāli pilna, kad nezinu, ko lai iesāk, Man gribas uzsākt kaut ko nebijušu un būt spontānai. Man gribas, lai ir tā, ka brīžiem es esmu pārsteigta pati par sevi, par to ko es spēju, jo es vienkārši jūtu, kā ik pa laikam kaut kas patiesi ģeniāls no manis atkrīt un es palieku aizvien tukšāka-dzīves dumjāka. Tai pat brīdī, es atkal iegūstu daudz ko jaunu, es iemācos uzdrošināties un par sevi nekautrēties. Jāsaka, ka ar pašvērtējumu man nekad nav bijušas diži lielas problēmas, bet tas varētu būt vēl augstāks un tieši pēc pēdējā laika notikumiem, tāds tas arī ir. Bet tik un tā, tas nav tas, kas man tagad ir vajadzīgs, es itkā iekšēji apzinos, ko man vajag, bet tas ir tik tālu iekšā manī, ka paliek manā prāta tālākajā nostūrī un izņemot to, ka rada smeldzīgas sajūtas sirds rajonā, par sevi neliek manīt. Ārprāts, es gribu tik nenormāli daudz no dzīves, ka man brīžiem ir bail, ka apraušos, jo viņa mani nebūs sapratusi. Dzīve, tu taču zini, ka es nepārdzīvošu, ja nedabūšu to ko esmu tik ļoti kārojusi ? Dažkārt man liekas, ka man ir kaut kādas nebūt divas personības iekšā, tas nedaudz biedē, jo ne vienmēr viņas spēj sadzīvot savā starpā. Jā, es brīžiem daru lietas, kurām es pēcāk neredzu jēgu, pat neliekas, ka tā būtu es, kas to būtu darījusi, tās liekas tik stulbas un nevajadzīgas, bet tad jau ir par vēlu un viss. Āhh, kā man tagad gribas uz manu veco Āgenskalna dzīvokli, kurā vakaros istabu sildīja un ar malkas smaržu piepildīja lielā baltā krāsns. Savā bērnības dienu gultā, zem savas lielās dūnu segas un tikai klausīties savas audio pasakas.. Jā, audio pasakas , tieši tās, kas bija kasetēs un kuras ierunāja mīļš vecs večuks (kauns un negods man par to, ka neatceros viņa vārdu) vai Rūdolfs Plēpis ir pašas labākās, nevis tās, kas tagad ir klausāmas daudz dažādās lomās un diskos.
