Dzīvē ir sācies jauns posms, tā vismaz vajadzētu būt.. Skola ir beigusies un mani 12 dzīves gadi ir pagājuši, jā, tā vienkārši prom. Nebūs vairs tā kņudošā sajūta vēderā pirms katra pirmā septembra, nebūs vairs tās sautēto kāpostu smakas, kas piepilda gaiteņus stundu laikā, nebūs tā kliņģera ar kakao 18.novembrī, un tā arī ir izpalicis mans skūlpsts zem sēru vītola, kuru vēroju no literatūras kabineta. Nē, es vairs nelasīšu Rūdolfa Blaumaņa noveles vakaru pirms datuma, kad man jānodod semestra darbs par to, vai jāatbild uz trīs punktu vērtiem jautājumiem. Es jūtos tā itkā būtu nedaudz sevi iekšēji pievīlusi, es gaidīju savu emocionālo brīdi, to, kad liešu krokodīla asaras un sačokurošos gultā ar savu 5tās klases formu, es gaidīju, bet tas nepienāca. Es vēl neraudāju, ne pēdējā zvanā, ne izlaidumā. Vēl jau laiks ir un nav jau kur steigties, varbūt pat paraudāšu šovakar, kas to , lai zina. Bet jāsaka viens, šie divpadsmit gadi bija vieni no cēlākajiem manā mūžā, tā bija mana pirmā pieredze, es tur uzaudzēju savu mugurkaulu, iepazinu savus draugus, liku sarkt vecākiem, cīnījos ar vasaras darbiem matemātikā, un ziniet ko? Es uzvarēju. Es piepildīju To 3stāvu ēku ar savu gaišumu, smiekliem, domām un labām atmiņām. Mani tur atcerēsies un pēc manis tur skums, un ja godīgi, es jau arī atcerēšos un skumšu, jo bija taču smuki. Nekur vairs nebūs tas skaistais skats, kas rudenī liek aizrauties elpai kā no mūzikas kabineta uz kapu kokiem, jā, jā, mēs taču mācījāmies pie kapiem un tie nudien ,vienmēr, ir bijuši skaisti. Paldies Tev RFL, tu man mūžam būsi sirdī, nopietni, jo tik daudz nepatikšanu kā tur es visdrīzāk vairs nesavārīšu nekur citur. Nē, bet tu vecā RFL, tu man esi mīļa, nu dikti, bet mūsu mīlas stāsts ir galā.
Atkāpjoties no manām atvadām un pievēršoties jaunajai lappusei manā dzīvē.
Lai arī es esmu bijusi samērā depresīva pēdējos mēnešos, man beidzot ir skaidrs uz kurieni jāvirzās. Un nē, es nezinu kur studēšu, bet es noteikti zinu, ko es sagaidu no šīs jaunās lapas. Man vairs nav attaisnojuma, par stingro skolu, dēļ kā man nav laika, jo ir jāskraida pa privātstundām, es beidzot darīšu visu tikai sev. Es beidzot zinu, ko gribu, bet zinu arī to, ka vairs neskriešu pakaļ mīlestībai kā traka, katram ir savs laiks un ,iespējams, ka mans vēl nav pienācis. Jā, ja viņš gribēs viņš atnāks, bet es savas asarainās acis vairs nevirzīšu lūkojoties pēc kārtējās vīna glāzes un arī savu draudzeni Adeli, kādu laiku likšu mierā. Beidzot ir laiks pašai sev, pilnveidot sevi un tad, es zinu, es jūtu, ka tad viņš būs ja ne gatavs, tad klāt. Un ja ne tas, tad kāds cits noteikti.
Bet vispār ir tāda rudenīga vasara, nu man jau patīk, tas skaistais lietus, un ceriņi, kas zem loga smaržo, skaisti, ir jādzīvo skaisti!
