Šobrīd es jūtos tā diezgan dīvaini... Manī ir kaut kādas melanholiskas noskaņas, es gribu uz Parīzi! Es gribu, lai ir pavasaris un, lai ziema ir beigusies, gribu sēdēt dzert savu kafiju ar pienu un sarunas, neskaitāmi daudz sarunu par visu. Šī vasara bija lieliska un diezgan briesmīga reizē, viss jaunais ar ko nākas tagad dien dienā saskarties mani nedaudz biedē. Man tik ļoti gribas pagriezt nedaudz laiku atpakaļ un vēlreiz izdzīvot tos daudzos brīnišķīgos brīžus, kas bija. Es nesaku, ka tagad ir slikti, nē, nebūt ne, tagad arī ir labi, tikai tas vairs nav tas. Man pietrūkst tik daudzu cilvēku un varbūt tieši tādus kādi viņi bija... Patiesi, mani nesatrauc nākotne, manī nav ne kripatiņas no tā, ka es vēlētos tajā ieskatīties. Tas man gluži vienkārši nav vajadzīgs, laiks tā pat visu iestādīs savās vietās, vienkārši brīžiem man pietrūkst spēku tagadnei, gribas atkal un atkal atgriezties tajā vienā brīnišķīgajā vasarā un tajā skaistajā rudenī, kas toreiz bija, jo tas izmainīja manu dzīvi par visiem 100. Tās izjūtas un visi tie brīnišķīgie notikumi un tā cilvēka iepazīšana no jauna, viņa izzināšana no a līdz z. Es nevaru pavisam droši apgalvot, ka es neko neizmainītu, es patiešām gribētu tik daudz ko pamainīt no tā, kas ir noticis, bet diemžēl tas nav iespējams. Dažbrīd, tā apziņa, ka daži vārdi tik krasi mainīja visu, kas notiek tagadnē mani nomoka. Es kategoriski atsakos no visas vainas uzņemšanas tikai uz sevi , jo tā nav patiesība, es biju neapadomīga, bet man bija savi iemesli. Jā, es zinu, tas nav labi, ka es dzīvoju tikai ar sirdi un jūtām un nevis ar galvu, bet es savādāk nemāku. Es esmu jūtīga un mani līdz asarām var novest daudzi it kā mazsvarīgi sīkumi, bet es esmu cilvēks un es jūtu.
Ir sācies jauns gads un man jau atkal ir uzšķirta priekšā balta lapa, tas, kādas krāsās es to krāsošu un ar kādām sajūtām piepildīšu ir atkarīgs tikai no manis pašas. Man ir pieriebies būt gaidītājai un cerētājai , es gribu būt dzīvotāja!
Белоснежная снаружи, а внутри – скала
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru