Melanholiskais valsis.

Šodien visu dienu mani ir pārņēmušas kaut kādas pār cilvēcīgas sajūtas. Es nezinu vai tās ir sliktas vai labas un ko tās ar mani dara.. Tās ir neizprotamas un mistiskas.. Es sajūtu skumjas un prieku reizē, es jūtos neizprotami stipra un tai pat brīdī dzīves padumja.. Kas tas ir? Kas ar mani notiek? Ko es izjūtu?.. - tie visi ir labi jautājumi uz kuriem atbildes man nav. 

Es beidzot esmu sapratusi ko vēlos darīt ar savu nākotni un ar kuru sfēru to saistīt, bet tai pat brīdī mani liekas, ka tā nav laba izvēle.. Es pat nezinu kā rīkoties tālāk? Saka jau, ka laimīgs un panākumiem bagāts ir tikai tāds cilvēks, kurš dara to darbu kas viņam patīk.. Tukša mūldēšana vai tomēr dzīves skarbā patiesība? Es nezinu.. Cik daudz man ir pozitīvu piemēru šim pieņēmumam, tik pat daudz arī pretī nostājas noliegumi. Kam, tagad, lai tic?

Ziedonis reiz teicis: "Uz pasaules ir tik daudz taisnību, ka var nojukt ja nav savējās." Nu es precīzi vārds vārdā drošivien to neatstāstīju, bet doma jau skaidra. Jā.. patiesi, lai arī cik tas nebūtu dīvaini, es Līva Zariņa, kurai jau kopš brīža, kad viņa atvēra acis un ievilka pirmo gaisu savās plaušās ir bijis savs viedoklis par itin visu, kuru ,paldies Dievam, vecāki ir iemācījuši par katru varīti, lai arī ko tas prasītu,  aizstāvēt, šobrīd apšauba to, vai viņai vispār ir tāda sava taisnība..  Bet, kas gan man sniegs atbildi uz šo jautājumu, ja ne es pati?

 Vispār pēdējā laikā es sāku ļoti domāt par visu ko, par dzīvi kā tādu. Diez kur viņa mūs nesīs, ko piespēlēs? Tagad mums liekas, ka mēs esam viens otram uz visu mūžu, mēs vienmēr dzīvosim starp vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un viņi vienmēr būs mums blakus.. bet, kas gan notiks patiesībā? Mēs, pavisam iespējams, izkaisīsimies pa visu pasauli, katrs savā nostūrī, dzīvosim savas dzīves un var būt tikai skatoties vecas bildes atminēsimies to, kā reiz bija un , kas mums reiz bija. Lai gan, pat tām bildēm es neesmu 100% pārliecināta, jo tagad jau mēs visi esam tik ļoti moderni, ka bildes vairs principā  netaisām, tikai sametam draugiem.lv vai facebook.com, kas nu kuram tuvāks. Bet tas nemaina faktu, ka kādreiz, laiku pa laikam mēs tomēr atminēsimies, vecos labos, jaunības trakuma gadus.. ai, tas tikai būs :D 

Vēl viens, labs jautājums ir par to, kā sevi vērtēt? Kā vari zināt, ka esi labs vai slikts cilvēks? Kur tas ir rakstīts un kur to uzzināt? Kur dabūt tos nolāpītos, labā un sliktā policista kritērijus? 

Vai tiešām mēs tiekam iedalīti tikai pēc tā kā mūs redz citi cilvēki? Bet vai tad tas, kas vienam ir balts otram nav melns vai, kas citam skaists otram neglīts? Tad, ja jau mēs katrs esam unikāls eksemplārs un mums katram ir savas domas par pasauli kā tādu, dēvējot kādu cilvēku par labu vai sliktu, mēs lieki patērējam spēkus, jo tā pat mūsu domas ir diezgan bezjēdzīgas. Vājprāts, sanāk tāda putra šeit, ka pat nezinu kā , lai vieglāk pasaka :D Nepastāv ne labais , ne sliktais, jo nav tādas vietas no kuras mēs varētu uzzināt, kas vispār iedalās katrā kategorijā. Varbūt kāds teiks Bībele un citi svētie raksti. Manuprāt, jā, savā ziņā jā, tā ir tā vieta, jo uz tā visa balstās mūsdienu ētikas principi. Protams gadiem ejot mēs tos esam pielāgojuši un izmainījuši pēc sabiedrības patikas, vajadzības un iespējām, bet pamatu pamati jau tomēr nāk no turienes. Bet tad atkal, ja mēs padomājam, bet, kas gan ir šie raksti?

Tos tāpat ir sarakstījis kāds, vai arī tie ir apkopoti no kaut kā, kas ir radies cilvēku garīgo apcerējumu rezultātā, tātad atkal jau viena vienīga subjektivitāte, kura kā jau mēs noskaidrojām ir bezjēdzīga.

Tātad jautājums paliek, kur ir tā patiesība un vai tāda vispār ir? Ja nē, tad jau sanāk, ka visa pasaule balstās uz kaut kā bezjēdzīga..

Labi, pietiks filozofēt, tā pat neviens droši vien šo te nesadūšosies izlasīt :)