I am lost, in our rainbow, now our rainbow has gone.

Atkal jau ir sācies jauns mēnesis.
Man liekas smieklīgi tas kā cilvēki baro savu pašapziņu uz citu rēķina. Bļin, nejau manī ir tā vaina, aaah, es beidzot sapratu! Es neizprotu.. ne tevi, ne viņu, ne jūs. Nesaprotu un punkts...
Es esmu stiprāka, par tukšiem vārdiem, par smukām pasakām, par liekuļošanu.  Saproti kā gribi, ja negribi nesaproti!  Es vienkārši uzņemos vainu, lai gan patiesībā tas viss ir tādēļ, ka netiec galā ar sevi. Tā vien liekas , ka tavs prāts un ķermenis nav savienoti kopā un lūpas kustas pašas, bez smadzeņu atļaujas.

Atver acis, lūdzu beidzot! Viss vienmēr ir tikai ap tevi, jebkas, kas ar mani notiek tikai un vienīgi ap tevi.. Tas ir tas kā tu to redzi, bet tu neredzi realitāti. Diemžēl, neredzi. Bet nekas, ar laiku. Viss ar laiku!

Ziniet to sajūtu, kad jums pietrūkst gaisa? Es nesaprotu , vai tīri fiziski mans ķermenis to pieprasa, vai arī mana dvēsele sāk smakt.. Tajā pat brīdī vienkārši jāatrauj vaļā logs un jāļauj istabai pieplūst ar aukstu un dzidru skābekli.. un velc , velc iekšā..dziļi,dziļi..

Ja jūs cilvēki zinātu, kā es esmu no jums nogurusi, no visa non stop teātra, no neīstiem smaidiem, uzspēlētām draudzībām un pliekaniem glaimiem.. oh.. ja vien mēs visi sajustu kā tas viss smird! Smaka ir vēl pretīgāka par trūdoša suņa smaku kādā mežā.. tā ir vēl spēcīgāka un stipri sasūkusies mūsu ādās, matos,nagos,lūpās..visur, kur ejam seko šī draņķa teātra smaka..
Es netaisnošos šeit, ka es tā nedaru, tā darāt tikai jūs visi pārējie! O nē, arī es tā daru ik dienas ik stundas, bez  apstājas. Dažu brīdi paliek kauns no sevis, pēc tam atkal realitāte ņem virsroku.

Cik bieži dienā mēs melojam paši sev? Manuprāt pietiekami daudz, lai izbeigtu šīs attiecības. Attiecības ar sevi ! Tajās nav uzticēšanās, mēs sevi čakarējam visu laiku, melojam bez apstājas.. Kāda sūda pēc es te visu laiku saku mēs? - Es , es meloju, es to visu daru , es es esesesesesese...........

Es nesaprotu, ko šeit rakstu un kāpēc nevaru kā normāla pusaugu meitene paņemt savu skaisto dienasgrāmatu un iesākt jaunu, ar līnijām savilktu un ziediem rotātu lapas pusi un izpausties kā es to daru ik dienas.. Neesmu es laikam tāda dienasgrāmatu meitene, man nepietiek ja stāstu to pati sev, man vajag, lai to var redzēt visi.. Kā eksibicionistam man vajag, lai jūs mani redzētu kā kailu, man tas sagādā kaut kādu baudu.. Sava veida baudu. Man vajag jūsu vērtējumu, kaut tas paliek domās, man vajag kaut kādu atzinību.. un tādi jau mēs te visi esam, kas rakstam tos blogus.. mums gribas, lai mūs uzklausa un sadzird. Lai domā par mums, lai zina ko domājam mēs. Savādāk jau mēs varētu rakstīt kaut kur klusītēm paši sev.. Bet nē, mums vajag šitā.

Es gribu beidzot, lai piepildās mans sapnis, ka mans lieliskais piebrauc zem manas mājas logiem uzgriež uz skaļāko Frenka Sinatras - Strangers in the night , un izkliedz manu vārdu trīs reizes. Kaimiņi pamostas pretējās ielas puses mājās logos iedegas gaismas un cilvēki dusmīgām sejām un miega pilnām acīm atver logu un grasās bļaut vai mest ar olu. Bet viņš, mans lieliskais, viņš kliedz.. pilnā balsī- Es tevi mīlu, dzirdi Līva, es tevi mīlu!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Atkal jau mani eksibicionista sapņi un fantāzijas..  Nu nevaru es sev neko padarīt, kāda esmu tāda esmu.

Šis iespējams ir atklātākais, ko esmu rakstījusi. Vienkārši laikam es neizturēju, salūzu.

Uz riņki man iet visu laiku viena un tā pati dziesma... un vis laiku manī nenorimst kaut kāds dzinulis, kas saka raksti vēl, raksti vēl.
Ak jā.. mīļie draugi un klases biedri un vispār visi, kas lasīs šo te..
Es gribu kaut kādu mistiku, nu ļoooti gribu. Gribu kaut kādu ekšanu , kaut kādu gossipu, bet kaut ko daudz iespaidīgāku par mūsu ierastajiem - es nolaidu radio bārā ar viņu, bet viņš gribēja izdrāzt viņu, beigās tas otrs pateica, ka mīl mani, bet es mīlu tevi. Nu davai , esam radošāki, šitas viss jau smird pēc stāvējušām zivīm. Mēs taču esam tik labi aktieri, kas mēs neesam spējīgi uz neko grandiozāku, kā 5tās klases otrā tusiņa pie Baibas līmeni, kurā Jānis pievēma vecāku gultu , bet Pēterītis ar Dacīti nevarēja, jo viņai sāpēja.
Es jūs izaicinu..

Un vispār, paldies par uzmanību, esmu sevi  šodien izsmēlusi.

"Trust is like a mirror, you can fix it if it's broken, but you can still see the crack in that mother fuckers reflection."